Velobrauciens pa ĶNP “Tumšajiem kaktiem”
April 23rd, 2018 A_lopsJau kādu laiku brieda doma savai komandai uzrīkot ašo velobraucienu lī
dzīgi kā “Odu taka” pirms 5 gadiem. Prātā jau bija iezīmējies potenciālais maršruts. Par 95% zināju, kas kur ir sagaidāms, jo tās tomēr manas bērnības takas. Atlikušos 5% mēģināju izpētīt pāris stundas blenžot dažādās kartēs, bet pirms brauciena tā arī nebija 100% vai tur varēs izbraukt ar velo… Kopējais maršruta garums sanāca kaut kur starp 12-15 km, kur pa šosejām ir aptuveni 2-3 km. Piektiena bija tā diena, kad šis pasākums realizējās dzīvē. No Rīgas izbraucām īsi pirms 15:00. Sarunātā tikšanās vieta pie Ķemeru stacijas 16:00. Jau iepriekšs vienojos ar Ķemeru stacijā esošo velonomu par velosipēdiem, jo 6 no dalībniekiem nebija savu ričuku. Pārējie atbrauca ar saviem ciskudriļļiem, kā parasti uz 12 cilvēkiem, kas piedalījās bija 7-8 auto. Esam ļoti zaļi domājoši. Tā, kā man nav velo, tad sarunāju ka aizņemšos no brāļa sievas, kas pašlaik dzīvo mazliet mierīgākā režīmā un tikmēr velo stāv šķunī. Read the rest of this entry »
apnicis gulēt TEZ-tour piedāvātajos apartamentos, kur vismaz pāris cilvēki vienmēr guļ virtuvē, bet maksāt kā par pieklājīgām mītnēm. Šogad devāmies uz St Anton kūrortu Austrijā. Plānošana kopumā noritēja diezgan raiti. Vienīgais pārsteigums bija ar nomas busu, jo 2 dienas pirms izbraukšanas busa iznomātājs paziņoja, ka auto aizkavējies eiropā un nebūs pieejams. Nācās ātri atrast citu uzņēmumu kam ir pieejami auto, bet paveicās un izdevās atrast 2016. gada Renault ar 50K nobraukumu. 
pie savas zobārstes, kas strādā Šarlotes poliklīnikā. Kā kārtīgs apmeklētājs atradu reģistrācijas telefonu un zvanu pierakstīties. Vieta populāra dēļ cena/kvalitātes ziņā un rindas pamatīgas. Piezvanu vienu reizi, 5 min. paklausos mūziki un metu mieru, nākošajā dienā atkārtoju un tas pats. Pēc trešā mēģinājuma pameklēju citas iespējas un poliklīnikas mājas lapā atradu lielisko epierakstu.
Šoreiz braucu viens bez Dainas un ķipara. Vienojāmies, ka vēlāk palaidīšu savu sievieti ar draudzenēm uz nedēļu atpūsties.
svaiga gaisa uzņemšanas kūres dzīvojoties pie vecvecākiem. Tā nu kādu laiciņu braukājam ik pārdienas uz Valmieru, lai vecākus pēc tam tomēr atpazīst. Nedēļas nogali arī nolēmām pavadīt Valmierā, bet sēdēt telpās, kad ārā ir saulains laiks neliekas prātīgi. Apskatījāmies kartē, kas tuvumā ir tāds ievērības cienīgs un ko vēl neesam apmeklējušu – acīs iekrita Burtnieka ezers. 
Šogad mazliet pamainījām formātu un devāmies laivot jau 5-dienas pēcpusdienā un beidzām 6-dien vakarā. Pēc neliela pārdomu brīža izvēlējāmies Mazo Juglu, kā upi pa kuru braukt. Laivas, tāpat kā iepriekšējā gadā ņēmām no “Mežvidiem”. Visu var sarunāt un arī cenas sakarīgas. Tad nu par visu sīkāk… 14:00 cēlos augšā no savas darba vietas un devos meklēt pārējos kolēģus, kas kopā ar mani bija sarunājuši braukt uz Suntažiem. Pagāja krietns laiciņš kamēr visus sameklēju. Viena klejoja pa stāvvietu mana auto meklējumos apkrāvusies ar mantām, cits darīja to pašu, bet tikai vēl pēc 10 min. Ne bez pūlēm, bet savācāmies. Gaidot vēl izrunājām iepriekšējo gadu piedzīvojumus, dažādo pieredzi un mantu daudzumu, kas katram līdzi. 
pie viena arī mazliet paslēpot. Šogad izvēlējāmies Vācijas alpus. Vecāki bieži skatās biatlonu un šajā kūrortā it kā trenējoties Vācijas izlases biatlonisti, kā arī netālu esot smukas pilis un dažas slēpošanas trases. Dzīvošanu rezervējām pilsētiņā ar nosaukumu Lenggries. Izbraucam sestdienas rītā, jau ierastajā sastāvā – busiņš un vieglā automašīna. Šogad nebrauca Sco ar Sanitu, bet visi pārējie kā iepriekšējos gados. Tā nu sakrāmējam man tas mašīnās un ap desmitiem jau esam Statoil, lai uzpildītos līdz lūpai. Laiks lielisks, sola aukstumu, bet mēs dodamies prom no tā uz dienvidu pusi. 
un pieteicos par projekta vadītāju vienā klienta projektā. Nepagāja ne pāris nedēļas, kad klients uzaicināja piedalīties radošajā darbnīcā jeb workshopā. Jābrauc uz Augsburgu, Vācijā. Pirmo reizi dzirdēju par tādu pilsētu un nācās veikt nelielu izpēti. Izrādās, ka tā atrodas netālu no Minhenes. Labā ziņa uz Minheni lido Airbaltic, bet sliktā, viņi ielido 9:00 uz izlido ap 18:00, kas pēc būtības nozīmē, ka tad jāpavada vismaz papildus 2 dienas Vācijā. Ceļojumu speciālists atrada variantu ar lidošanu caur Frankfurti. Turp braucot ap vieniem dienā un atpakaļ nākošās dienas rītā.
Pagājušajā mēnesī sanāca pirmo reizi iedarbināt savu auto KASKO. Neliels izbrauciens pie krustmātes pa mazajiem Vidzemes ceļiem beidzās ne tā, kā bijām ieplānojuši. Uz autoceļa V345, kur automašīnas brauc aptuveni reizi stundā, sanāca satikties ar citu autobraucēju un izmainoties uz svaigi grēderēta ceļa sanāca saslīdēt un iemēģināt Audi offroad spējas. Grāvi šķērsojām bez jebkādām problēmām un apstājāmies kārklu krūmu ielokā pārdesmit metrus no ceļa. 
klaigas liek vērties debesīs, kā ierasts piesaku atvaļinājumu un noskaņojos doties uz Ances mežiem meklēt briežus. Trešdienas pēcpusdienā nokārtoju pēdējās astes darbā, atvados no kolēģiem un braucu uz Ķemeriem. Pa ceļam galvā pārskaitu lietas, kas jāpaņem līdzi: medību apģērbs, ierocis, zābaki, rezerves drēbes, lukturītis, rezerves apavi, guļammaiss un kā gan bez cepures. Ķemeros satieku facīti un pēc kāda laika saprotu, ka Ivis šodien ar mums nedosies uz mežu, jo darbā sastrēgums un jārauj melnu. Nu neko darīt, sāku krāmēt mantas auto un jo vairāk krāmēju, jo vairāk saprotu, ka mantu ir daudz. Cirvis, zāģis un naglas, ja nu gribas uztaisīt kādu torni, pagarinātājs elektrībai, āboli utt. Piekrāmējām auto pilnu un esam gatavi doties ceļā. 