Lenggries, Vācija
Kā ik gadu, īsi pirms pavasara iestāšanās kopā ar ģimeni dodamies atpūsties un 
pie viena arī mazliet paslēpot. Šogad izvēlējāmies Vācijas alpus. Vecāki bieži skatās biatlonu un šajā kūrortā it kā trenējoties Vācijas izlases biatlonisti, kā arī netālu esot smukas pilis un dažas slēpošanas trases. Dzīvošanu rezervējām pilsētiņā ar nosaukumu Lenggries. Izbraucam sestdienas rītā, jau ierastajā sastāvā – busiņš un vieglā automašīna. Šogad nebrauca Sco ar Sanitu, bet visi pārējie kā iepriekšējos gados. Tā nu sakrāmējam man tas mašīnās un ap desmitiem jau esam Statoil, lai uzpildītos līdz lūpai. Laiks lielisks, sola aukstumu, bet mēs dodamies prom no tā uz dienvidu pusi.
Pirmās dienas brauciens paiet aši. Lietuva ar savu mierīgo braukšanu, ko pa retam iztraucē kāds steidzīgs letiņš vai leišu brālis. Pārsteidzoši cik mierīgi tur izbraucām cauri. Ļoti negribējās jau pirmajās ceļojuma stundās sākt sarunas ar vietējiem policistiem. Nākošā ir Polija ar Suvalku likločiem un pakalniem, kā arī fūrām, aiz kurām aši vien izveidojās auto sabiezējumi, kam seko poļu asu apdzīšanas paraugdemonstrējumi. Pārsimts kilometru pirms Varšavas izbaudām nākotnes šosejas tapšanu – vairāki desmiti kilometru ar izzāģētiem mežiem, izrautiem celmiem un zemju kalniem. Varšavā esam pievakarē, bet izbraucam tai cauri ļoti ātri, jo beidzot ir pilnībā izbūvēta tā maģistrāle, kas atļauj traukties cauri pilsētai ar 70-90-110 km/h pašu pilsētu nemaz neredzot. Vislas šķērsošanu redzu tikai Garmin navigātorā.
Ap deviņiem vakarā iebraucam mūsu viesnīcā “Flora”, Lodz pilsētā. Saprātīga cena par pieklājīgu naktsmītni. Nu jā, tikai visapkārt kapi, kapakmeņu darbnīcas, rūpnīcas, bet tas gulēšanai netraucē. Cenā iekļautas arī brokastis. Fācīts pamēģināja salātus ar krējumu, slikta doma… Pa ceļam nācās veikt vairākas papildus WC pieturas. Maximas recepte kā saka 🙂
Otrajā dienā mums priekšā nieka 1050 km. Labā ziņa – sākot no Varšavas uz Vācijas pusi visur ir automaģistrāles. Ātruma limiti no 110 līdz 140, bet Vācijā vietām arī cik auto uz šoferis var. Braucot uz 125 km/h visu laiku tieku apdzīts un dzīvojos pa pirmo joslu kopā ar fūrēm un autobusiem. Pēc kilometriem 800 jau sāk palikt garlaicīgi. Uzmetot aci navigācijai kilometri krītas gliemeža ātrumā un sākam meklēt izklaides klausoties tiroliešu dziesmas un dziedot līdzi. Līdz ar tumsu esam nost no maģistrālēm un izlīkumojam pēdējos 50 km pa mazajiem celiņiem līdz galamērķim. Roberts izturēja tīri labi, tikai 5-reiz izšķirstīja albumu, apēda 0,5 kg cepumus, kā arī iemācījās dziedāt un pateikt vārdu “attaisīt”.
Mitināmies nelielā lauku ciematā Lenggries. Kāpēc lauku? Jo blakus kūts ar sūdu čupu un traktoriem. Mūsu apartamenti ir otrajā un trešajā stāvā. Saimnieki dzīvo pirmajā un pagraba stāvā. Izskatās pēc lauku tūrisma bavāriešu garā. Mēs trijatā ievācamies divvietīgajā numuriņā ar plašu virtuvi un interesantu vannas istabu, bet 13 collu “tēvūzi”. Pirmais novērojums, ielejā sniega nav vispār. Nezinu kur vecāki ar distanču slēpēm domā slēpot, jo lielisko trašu vietā zaļo zāle un braukā traktori.
No rīta pamostoties ir lieliski aiz loga redzēt kalnus, ļoti nepierasti pēc Latvijas līdzenumiem. Pa logu var labi pārredzēt ieleju un tur izvietojušos pilsētiņu. Ēdot brokastis iepazīstamies ar neiztrūkstošo alpu kūrortu laika prognozēm un web kameru attēliem. Augšā ir sniegs! Otra labā ziņa, pārsimts metru no mūsu apmešanās vietas ir kabīņu pacēlājs, kas ceļ augšā un blakus tam lejā nonāk viena melnā trase. Saskrūvējam dēļus, sameklējam ekipējumu un dodamies atklāt brīvdienas. Daina šodien izlēma paņemt brīvu un nebraukt uz kalnu, lai atpūstos kopā ar mazo. Pacēlāja karte vienai dienai maksā 34 EUR + 4 EUR drošības nauda par karti. Var paņemt arī uz stundām un vēl vairākiem citiem variantiem, bet izmaksas tik un tā diezgan palielas.
Var redzēt, ka sezona iet uz beigām, cilvēku pamaz.
Paša trases apakša arī izskatās, kā kartupeļu tīrums un sniegs vairāk brūns nekā balts. Braucot augšā pacēlājā atmiņā uzjundī iepriekšējo braucienu atmiņas. Neaizmirstamas sajūtas, kad kabīnīte pārslīd pāri atbalsta stabam un var just raksturīgo vibrāciju un skaņu, nemaz nerunājot par skatu aiz loga.
Pacēlājs ir garš un vietām iet pāri dziļām aizām, lielās egles izskatās kā nelieli kociņi. Izejot ārā no pacēlāja pirmā dome – te vēl ir sniegs! Informatīvajā dēlī gan var redzēt, ka viens apgabals no šī kūrorta ir slēgts. Trases arī izskatās pakusušas un daļa no pacēlājiem arī slēgti.
Bet arī atlikušajā daļā ir kur pabraukāt.
Ir dažas melnās, sarkanās un arī pāris zilie pārbraucieni. Laiks ir silts, sniegs slapjš un smags. Pārbraucienos dēlis neslīd kā nākas un nekas cits, kā lēkāt neatliek.
Izmēģinām arī 2016. gada krēslu pacēlāju, augstākā klase. Protams, par dēļotājiem neviens tā īpaši te nav padomājis, jo konstrukcija tāda pati, kā visiem pārējiem “krēslinieku” pacēlājiem.
Pēcpusdienā braucot mājās izvēlamies trasi, kas iet līdz pašai ielejai.
Aptuveni līdz pusei viss bija labi, bet otrajā daļā jau sāka palikt bēdīgi. Stāvajās vietās vai nu ledus vai sniegs, bet viss tāds apkusis un netīrs. Kronis visam bija pēdējie 300 metri, kas vienlaicīgi ir arī iesācēju trase. Brūnais sniegs un visu laiku jāskatās, lai neiestrēgtu strupceļā, kur sniega vairs nav… Tik dubļains dēlis nekad nebija bijis vēl 🙂
Dodoties uz namiņu izmetam līkumu pa pilsētiņu un izpētām vietējā veikala piedāvājumu. Nepagāja ne 5 min. un veikalā ieraudzījām arī pirmos “ciemiņus” no dienvidiem, kas piekrāvuši pilnus ratus brauca uz kasēm. Trīs jauni džeki, gandrīz labi ģērbušies, tikai kājās “trenuškas” un botas. Pabeidzis savus pirkumus, dodos uz busiņu. Pēc brīža atnāk pārējie un saka, ka tikko apsargs izmetis “ciemiņus” no veikala, jo kaut ko esot mēģinājuši iznest nesamaksājot.
Nākošajā dienā dodamies uz Vācijas augstāko virsotni Zugspitze. Atstājam mašīnas pie dzelzceļa stacijas stāvlaukumā un kāpjam vilcienā. Uz ledāju augšā var tikt vai nu ar vilcienu vai lielo gondolu. Aptuveni pusceļā nākas pārkāpt citā vilcienā un sākas brauciens pašā kalnā. Vilciens lēnu līkumo šurpu turpu, bet spītīgi dodas augšup. Pirmais mazais tunelis un tad arī otrajā, kas izrādās 3,8 km garš un beidzas kalna galā. Tādas dīvainas sajūtas, kad tu brauc ar vilcienu un iekšā stāsta drošības noteikumus un info displejiem par to, ko darīt ugunsgrēka gadījumā. Pēc aptuveni stundu ilga brauciena esam augšā. Izejot ārā acis nožilbst no baltuma.
Visas trases izvietojušās kalnu ielokā. Vēl interesanti, ka lejā nevar nobraukt saviem spēkiem, visur kraujas. Kopā ar Janču izmēģinājām visas trases un atpūšoties uzbraucam pašā virsotnē.
Lielisks skats un apbrīns par trakajiem cilvēkiem, kas tādā augstumā izdomājuši veikt rekonstrukcijas darbus. Nobraucam lejā līdz dzelzceļam un redzam, ka nākošais vilciens būs pēc kāda laika. Hmmm, dēļot negribas, bet acīs iekrita ragaviņu trase. Domāts darīts – 6 EUR un mums ir ragaviņas. Sēžos virsū un laižos lejā pa speciālo ragaviņu trasi. Ātrums liels, sāku bremzēt ar kājām un saņemu pilnu seju ar sniegu un ledus gabaliem. Līkumus vēl kaut kā izņemt var, bet kā ir taisnais gabals, tā valdīt ir pavisam grūti. Tikai pirms pēdējā stāvuma sapratu, ka bremzes tām kamanām arī ir! Tikai jāvelk uz sevi puļķis, kas ir priekšā un viss notiek… Pats mazliet sakautrējos 🙂 Visiem, kas dodas uz Zugspitzi iesaku nepalikt uz pēdējo vilcienu, jo lielākā daļa slēpotāju tā dara un vilciens uz leju ir pārpildīts. 1,5h piestūķētā vilcienā, kas lēnām ripinās uz leju nav nekāda izklaide.
Turpmākajās dienās sanāca vēl mazliet paslēpot.
Vienu vakaru aizšaut līdz Minhenei uz īso iepirkšanos. Kaut kā nebiju sajūsmā. Vienīgā, lieta, kas mani joprojām pārsteidz ir tas, ka Vācijā ļoti populāri ir pieņemt Maestro un VPay kartes – TIKAI. Ar LV izdotajām MC, VISA un American Express vari iet iesālīties. Kaut ko tādu nebiju gaidījis no IKEA veikala, bet nu tā viņi dzīvo.
Atpakaļceļš notika pēc līdzīga scenārija, nakšņošana Florā otrā dienā esam mājās. Pa ceļam gan sanāca problēmiņa, jo starp Lomžu un Augustovu, pie kaut kāda neliela benzīntanka redzu, ka pa pretējo ceļa malu lēnām klimst suns. Braucu ap 100 km/h, redzu, ka tūliņ būšu jau tam garām, bet viņš lēnām sāk iet pāri ceļam. Ātri piemetu, viss kārtībā, pie pašreizējās situācijas viss būs labi, bet nebija. Suns izdomāja uzskriet un sekoja dobjš būkšķis, strīķējoša skaņa mašīnas priekšā. Metu pa bremzēm un apstājos ceļa malā. Dzīvnieks beigts uz vietas un aizlidojis ceļa malā. Paskatos uz bojājumiem – bamperī caurums, sasists logu šķidruma trauks. Pirmā doma – nu atbraucām. Bet tā vēsu galvu padomājot ir arī labā ziņa – radiātors izskatās vesels un nekas cits nav skarts. Pēc brīža piebrauc Ivis, sazvanāmies ar izīrētāju un uzzinām, ka varam braukt tālāk, bet 250 EUR drošības depozīts ir tu-tūuu. Bēdīgi.
Nobeigumā iesaku uz Lenggries rajonu braukt, bet tikai, tad, kad ir sezona, jo savādāk daļa no priekiem nav pieejama un arī īstā ziemas sajūta nav, lai gan no otras puses, ir maz cilvēku un nav nekādas drūzmēšanās.
Leave a Reply