Apkārt Burtniekam
Vasaras pēdējā mēnesī nolēmām knēveli nelaist bērnudārzā un nodrošināt 
svaiga gaisa uzņemšanas kūres dzīvojoties pie vecvecākiem. Tā nu kādu laiciņu braukājam ik pārdienas uz Valmieru, lai vecākus pēc tam tomēr atpazīst. Nedēļas nogali arī nolēmām pavadīt Valmierā, bet sēdēt telpās, kad ārā ir saulains laiks neliekas prātīgi. Apskatījāmies kartē, kas tuvumā ir tāds ievērības cienīgs un ko vēl neesam apmeklējušu – acīs iekrita Burtnieka ezers.Domāts darīts, savācam mantas un dodamies ceļā. Pietura, lai iepildītu gāzi un negadītos nepatīkami pārsteigumi ar degvielu. No sākuma braucam pēc sajūtām, bet zīmi Burtnieki, kā neredz, tā neredz. Nākas vilkt ārā telefonu ar karti un saprast, ka esam pabraukuši mazliet garām. Griežam iekšā pirmajā grants ceļā un dodamies ar līkumu uz Burtniekiem. Pa ceļam pamanām interesanta izskata torni, kam nolemjam piebraukt klāt, tas nenācās tik viegli, jo sanāca mēs vēl papildus līkumus un beigās atskārst, ka tornis ir gandrīz pie pašiem Burtniekiem. Ciemata apkārtnē uzreiz acīs iekrita lielais zirgu skaits. Tāpat likās interesanti, ka tajā apkārtnē aitu audzēšana iet uz urrā. Tikuši Burtniekos uzreiz atrodam lielo karti ar apskates objektiem.
Veicam nelielu izpēti un saprotam, ka gribam apmeklēt vismaz vienu skatu torni un tālāk, bet par tālāko izdomāsim uz vietas. Papildinām cepumu krājumus vietējā bodē un dodamies uz pirmo apskates objektu: vietējo pludmali. Uzreiz jāsaka, ka šeit kādreiz ir bijuši labāki laiki, jo ir redzamas senas pamatīgi būvētas mājas un lielu parku ar aplupušo muižu, bet par to vēlāk. Uz pludmali norāda zīme un atraduši lietussargu dodamies turp. Laiks galīgi sabojājas un smidzina smalks lietus, kam papildus uzpūš pa kādai vēja brāzmai. Pludmale iekārtota gaumīgi, bet izskatās, ka netiek ļoti aktīvi lietota. Piekrastē izšķūrēta josla, kur nelaužoties cauri niedrēm var tikt līdz ūdenim, ir WC un arī šūpoles, kā arī galdiņš piknikam. Viss ko vajag, lai atpūstos pie ūdens.
Nopeldēties lietus laikā negribējās, tādēļ par to cik tālu jāiet, lai ūdens būtu līdz krūtīm, nevarēšu pateikt 🙂
Izmetam līkumu arī pa netālo parku un redzot netipisko rosību ejam palūkoties, kas tur notiek. Izrādās parkā ir ieplānotas brīvdabas kāzas. Ļoti laba ideja, tikai šoreiz mazliet nepaveicās ar laiku.
Tālāk nolēmām doties uz ezera otrā pusē esošo skatu torni. Paskatāmies kartē un aidā. Pa ceļam skatu piesaista interesantā konstrukcijas ugunsdzēsības novērošanas tornis.
Skatu tornis ir tur, kur bija redzams kartē. Vējš un lietus pamatīgs, bet tik un tā uzkāpjam augšā un uzmetam skatu ezeram. Pa viļņiem cīnās pāris veikborda piekritēji, skaidrā laikā varētu redzēt ļoti tālu, bet tagad lietus laikā skatu pilnībā nevar izbaudīt. Burtnieka ezers sniedzas gandrīz līdz pamalei un tikai pašā tālumā var redzēt otru krastu.
Tālāk nolemjam braukt apkārt ezeram pa mazajiem ceļiem, lai paskatītos, kā šeit dzīvo cilvēki. Pie viena bija doma uzmest aci atzīmētajam apskates objektam – Melnajiem ozoliem. Sākumā viss gāja kā plānots, ceļš nebija no labākajiem, bet normāli braucams. Tikuši garām lielam laukam izbraucam uz lielāka ceļa un liekas, ka nu esam laukā no mežiem, bet tad Microsoft karte saka, ka jābrauc pa veloceliņu 112, kas šajā konkrētajā vietā ievad zaļā laukā pa kuru var manīt pāris auto pēdas. Cilvēki te ir braukuši un nolemjam braukt arī mēs, jo nav liels gabals, kādi 2km.
Pirmā daļa iet mierīgi, bet jo tuvāk esam upej un mežam, jo celiņš kļūst bēdīgāks. Dubļu lāmas un dūkstis. Pāris reizes izkāpju apskatīties, kā labāk apbraukt, bet tiekam cauri. Beidzot tiekam arī mežā, šeit celiņš vēl mazāks un šaurāks, pēc pāris pagriezieniem tas ieved izcirtumā un kuru katru brīdi gaidu, kad ieraudzīšu priekšā kādu nepārbraucamu grāvi vai bedri.
Šoreiz paveicās, jo aiz nākošā pagrieziena ieraugu ceļa uzbērumu un tiekam laukā no lieliskā veloceliņa 112.
Tālāk braucot sanāca vēl vienā grūti izbraucamā vietā iebraukt, bet tas bija blakus vecām mājām ar nosaukumu “Paipusi”. Tāda nekopta veca aleja, bet ja sanāk iestrēgt šeit, tad traktoru nebūs tālu jāmeklē, jo blakus vairākas mājas 🙂
Pēc kārtīgas izbraukāšanās ieturamies Rūjienā un tad jau ceļš mājup pa otru ezera pusi. Šoreiz gan bez īpašiem piedzīvojumiem.
Secinājums pēc šī brauciena – nevar ticēt kartēm, kas saka, ka pēc gabala ir ceļš. Ja grib būt drošs, tad jāpārbauda kādā aerokartē.
Leave a Reply