Madonna Di Campiglio, Itālija
Pēc divu gadu izlaišanas, atkal pievienojos vecajai slēpotāju kompānijai, kas reizi gadā dodās uz lielajiem kalniem paslēpot. 
Šoreiz braucu viens bez Dainas un ķipara. Vienojāmies, ka vēlāk palaidīšu savu sievieti ar draudzenēm uz nedēļu atpūsties.
Piektdienas vakarā laicīgi sapakoju mantas, saprotu, ka mājās nav lielā kofera un nāksies visu saspiest slēpošanas somā + rokas bagāžā. Tas arī ļoti veiksmīgi izdevās, dēļa soma gan izskatījās, kā uzvārīts cīsiņš, bet viss pie vietas un tikai divas somas.
Tikšanās vieta sarunāta Āgenskalnā pie dzīvokļa. Tur atradu arī vienu lielo koferi un veicu nelielu mantu pārkārtošanu, lai nav tik saspiesti. Pie viena paķēru līdzi vēl pāris lietas, kas likās vajadzīgas – piemēram, čības. Sākotnējais plāns bija, ka Sco aizvedīs mūs līdz lidostai un pēc tam noliks auto kādā drošā vietā Ķemeros. Tas īsti nerealizējās, jo viņš kaut ko nebija īsti sapratis un tajā laikā aizgāja paskriet pa rajonu. Tā nu braucam paši un plānojam auto likt ilgtermiņa stāvvietā. Pa ceļam uzzvanot brauciena kolēģiem noskaidrojam, kur viņi liks savu auto un mēģinam braukt uz to pašu stāvvietu. Sanāca gan neliels misēklis un mūsu navigators nesaklausīja ielu, kā rezultātā aizbraucām uz Mārupes, ne Kantora ielu. Maziņš stresiņš – viss kā parasti.
No stāvvietas līdz lidostai mūs aši aizved ar busiņu un tur satiekam arī Māri, pēdējo dalībnieku no mūsu šīgada kompānijas. Ātrs check-in, atdodam sporta somas nestandarta bagāžā un varam doties iekšā drošajā zonā. Cilvēku pie drošības vērtiem praktiski vispār nav, tiekam cauri 5 min. Seko krājumu papildināšana veikalā, jo lidojuma laikā laiks jāizmanto lietderīgi. Brauciena atzīmēšana sākas jau lidostā un turpinās līdz pat vēlam vakaram. Lidojam ar AirBaltic čarteri. Kā sapratu, tad pēdējā brīdī mainījās lidmašīnas un cilvēku vietas tika nomainītas, tas iespējams saistīts ar to, ka nebija ļoti daudz cilvēku. Lidojumā bija pat brīvas vietas. Pašā lidojumā pirmo reizi redzēju cik ļoti pilnas ir debesis ar lidmašīnām. Vienā brīdī mazliet augstāk un tieši pretējā virzienā galām palidoja Austrian Airline vai līdzīgas kompānijas lidmašīna ar sarkanu marķējumu. Pa logu izskatījās ļoti tuvu, pārsimts metru ne vairāk un tas bija tikai mirklis, kad viņa parādījās un pazuda. Pēc tam vēl pa logu redzēju vairākas lidmašīnas, ka šķērsoja mūsu maršrutu, bet tās visas bija krietni tālāk. Viena Finnair lidmašīna mūs pat apdzina, lidojot tajā pašā virzienā. Debesis virs eiropas ir diezgan aizņemtas.
Nosēdāmies Veronā, Itālijā. Maziņa lidosta, sajūta kā laukos. Šoreiz mums transfērā lielais buss, kurā aizņemtas labi ja 1/3 no visām vietām. Sākumā sanāca neliela aizķeršanās, jo Māris kaut kur pazuda pērkot burgerus. Tālāk jau brauciens uz kalniem. Pusceļā Didzis atlūza, meitenēm palika slikta dūša serpentīnos, jo vadītājs manāmi steidzās. Pilnam komplektam kāpjot ārā no autobusa tur tika atstāts viens telefons, ko pēc tam veiksmīgi arī izdevās dabūt rokā, jo citi braucēji bija to pamanījuši un paņēmuši. Iespaidu pilns transfer labākajās tradīcijās.
Dzīvojam viesnīcā Antares pašā centrā pie slēpošanas trases. Mūsu numuriņš ir 1. stāvā, bet citiem čaļiem gadījās 3. stāva apartamenti ar skatu uz izgaismoto trasi tieši aiz loga.
Gulēšana, kā parasti – 2 guļ virtuvē 😀 Bet kā “Welcome drink” tiek atnests šampanietis, patīkami.
Vakarā vēl aizgājām uz vienu restorānu – picēriju paēst un ar to diena arī noslēdzās. Un vēl tāds sīkums, ka ap 23-iem mūsu numuriņā sāka sist ārā korķus. Tā arī nesapratām, kas tam par iemeslu.
No rīta esam augšā diezgan agri un dodamies uz kalniem. Sanāk iet lejā no kalna uz pacēlāju, kur atrodas kases. Pacēlāja biļete kļuvusi dārgāka salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Par 6 dienām sanāca samaksāt ap 270 EUR. Braucot augšā bija tāda nereāla sajūta, jo apkārt dzeltena zāle un sniegs redzams tikai uz trasēm.
Neko darīt, kāpjam uz slēpēm un dēļiem un dodamies iemēģināt kā slīd. Pirmās sajūtas ir ļoti labas. Mākslīgais sniegs, auksts laiks un zilas debesis ar sauli.
Trases gludas, maz cilvēku, tikai jāpierod, ka ārpus trasēm nedrīkst braukt. Pēcpusdienā saule pazuda ļoti ātri un ēnā strauji palika auksts. Izmantojām pilnu dienu un beidzām slēpot tikai tad, kad pacēlājos vairs nelaida iekšā.
Šeit trases vērās cieta 16:30, bet uz trasēm var atrasties līdz 17-iem, kad darbu sāk retraki. Tā kā mūsu viesnīca atradās tieši pie trases, tad varējām pēdējā braucienā nobraukt tieši līdz mājām.
Vakarā apmeklējām vienu no diviem pilsētiņas lielveikaliem. Siers un gaļa salīdzinoši dārgi ap 15-20 EUR kg. Visos veikalos piedāvā nopirkt tikko sagriestu sieru vai vītināto gaļu no lielā kluča. Mazākā vienība 100 grammi. Visu skaisti iepako, prieks skatīties kā attīstījusies klientu apkalpošanas kultūra.
Ar katru nākamo dienu laika apstākļi palika arvien bēdīgāki. Saule arvien mazāk, mākoņi, brīžiem lietus. Pilnīgi neatgādināja to Itāliju, kur bijām iepriekšējos gados. Ceturdienā no rīta uz trasēm jau bija uzsnidzis neliels sniegs.
Pirmajos pāris nobraucienos sanāca pat izbaudīt neskarto sniegu trases malās, bet ar to arī svētki beidzās.
Pārējā diena bija vienkārši šķūrēšana un kāju trenēšana.
Piektdienas rītā pamostoties apkārtnes kalni ir balti un ārā snieg. Kopā pa dienu uzsniga kādi 20-30 cm sniega.
Kamēr bija mīnusis viss bija forši, bet ap pusdienām, kad sniegs sāka lipt trases palika grūti braucamas.
Čupa pie čupas, kājas vairs netur un tāda kūņošanās vien sasnāca. Pilnam komplektam Aijas māsa pazaudēja telefonu un mēģinājām to sameklēt uz trases. Uz vietas to neizdevās izdarīt, tad mēģinājām izmantot google servisu Find My Phone, bet bija problēmas ar paroļu atcerēšanos un jaunu atsūtīja tikai pēc pāris stundām. Tad apskatoties ieraudzījām, ka telefons jau brauc lejup no kalna un apstājās vienā no viesnīcām. Aizgājām uz to, bet bez rezultāties – 60 numuriņi, neviens nav atstājis atrastu telefonu. Iesniegums policijā un cerība, ka apdrošinātāji kaut ko atlīdzinās. Mācība – atcerieties savas kontu paroles J
Leave a Reply