Slēpošana St Anton Arlberg
Nemanot pienākusi ziema un pēc sarunāšanas ar ģimeni devos slēpošanas braucienā uz alpiem. Šoreiz izmēģinājām visu atkal organizēt paši. Daļa no braucējiem lido ar lidmašīnu, daļa ar mantām brauc ar busu, paķer lidotājus no lidostas un finišējam kalnos. Uz papīra šāds variants izskatījās tīri ok, jo bija 
apnicis gulēt TEZ-tour piedāvātajos apartamentos, kur vismaz pāris cilvēki vienmēr guļ virtuvē, bet maksāt kā par pieklājīgām mītnēm. Šogad devāmies uz St Anton kūrortu Austrijā. Plānošana kopumā noritēja diezgan raiti. Vienīgais pārsteigums bija ar nomas busu, jo 2 dienas pirms izbraukšanas busa iznomātājs paziņoja, ka auto aizkavējies eiropā un nebūs pieejams. Nācās ātri atrast citu uzņēmumu kam ir pieejami auto, bet paveicās un izdevās atrast 2016. gada Renault ar 50K nobraukumu.
Tā nu piektdienas rītā visi satiekamies Ūnijas ielā un salādējam pilnu nomas Renault ar mantām ieskaitot 2 kastes ar alu. Savu mašīnu atstāju darba stāvvietā un kopā ar Ivaru un Aiju dodamies uz eiropu. Ceļš līdz Bauskai palido nemanot, jo nākas apgūt automašīnu. Atradu internetā 200+ lapu garo lietotāja rokasgrāmatu un lēnām izgāju cauri visam, lai saprastu, ko ar auto var izdarīt. Uzreiz jāsaka, ka busiņš ļoti svaigs un tīri ērti ar to braukt trijiem. Kad tikām līdz Lietuvai lēnām sāka parādīties sniega pārslas. Atklājām, ka busiņam ir problēma ar apsildi. Blakussēdētāja vietā bija pieejams tikai auksts gaisa, neskatoties un visiem mūsu mēģinājumiem dabūt siltumu. Pilnam priekam vadītāja durvīs ir tāda sprauga, ka no ārpuses lēnām sūcās iekšā ūdens un braucot ar 90 km/h svilpo tīri labi. Bija sajūta, ka tas auto ir trāpījis kādā avārijā vai arī Renault salikšanas kvalitāte ir diezgan bēdīga.
Tuvojoties Polijas robežai sniegs jau sāka snigt pamatīgi. Ceļš lēnām palika balts un slidens. Pārsimts km Polija vidējais ātrums nokritās ap 50 km/h, jo ātrāk braukt bija bail dēļ melnā ledus, kas sedza ceļu. Īsi pirms Varšavas Ivars pārņēma stafeti un turpināja braukšanu. Google navigātors sāka mūs vest pa ļoti interesantiem celiņiem, jo uz lielceļa bija būvdarbi. Uz šiem mazajiem ceļiem viss aizsnidzis un sniega biezums ap 40 cm. Lēnām izbraucam šos mazos ciematiņus un beidzot atkal tiekam atpakaļ uz lielceļa. Tas ir nokaisīts ar sāli, sniegs arī paliek mazāk un atkal varam sākt uzņemt tempu. Ap diviem naktī atkal maināmies un turpinu ceļu uz Vāciju. Tukšs autobānis par kuru nevajag maksāt un kilometri skrien nemanot. Ap sešiem no rīta ir nākošā vadītāju maiņa. Braucam par Vācijas autostrādēm un atkal satiekam sniegu. Iesākumā tas lēnām krīt un ir tikai brīžiem, bet jo tālāk braucam, jo snieg stiprāk un vienā brīdī redzam, ka satiksme paliek pavisam lēna. Pirmā doma – avārija. Piebraucot pa ātrāko joslu mazliet tuvāk saprotam, kas par problēmu – šoseja klāta ar sniegu un automašīnas to piebraukušas. Vienā no šādiem pakalniem netiek augšā pāris “fūras”. Rezultātā visa šoseja apstājās. Mums palaimējās un izspraucamies gar dažām no “fūrām” un tiekam garām visam satrēgumam.
Nākošos 70 km braucam pa 3 joslu ceļu, kurš ir pilnībā aizsnidzis un ir redzamas tikai pāris automašīnu sliedes.
Redzam pāris avarējušas kravas automāšīnas un ļoti daudz ceļu kaisītājus. Tuvojoties Minhenei sniegs sāk pazust un ceļa malās atkal ir zaļi lauki un nekas neliecina par sniegoto stihiju mums aiz muguras.
Pirmā pieturvieta in Metzingen outlet pilsētiņa. Autostāvieta ir bezmaksas, teritorija plaša un pāris stundas, ko tur pavadījām īsti nav pietiekošas. Jāpiebilst, ka tur vajag braukt jau ar skaidru mērķi, ko tur vēlies atrast un attiecību naudas daudzumu. Tā, kā tas nebija mūsu primārais mērķis, tad tikai apskatījāmies, kas tur ir un šo to mazliet iepirkām 🙂 Ar ko jārēķinās – ļoti bieži ejošie izmēri jau ir izķerti un ir tikai S un XXL.
Nākošais pieturas punkts ir Cīrihes lidosta. Pa ceļam vēl sanāk aprunāties ar Šveices robežsargiem, jo tā tomēr nav eiropas savienība un uz robežas selektīvi tiek izvēlētas automašīnas pārbaudēm. Tiekam cauri tikai ar dokumentu parādīšanu un padalīšanos ar informāciju par ceļojuma plāniem. Paveicās, ka neieskatījās salonā, jo tad viņiem rastos jautājumi par kastēm…
Kas vēl interesanti, Šveicē ir jāpērk vinjete, kas ir pieejama tikai uz gadu un maksā 40 EUR. Tā, kā mums vajadzēja tikai iebraukt līdz Cīrihes lidostai uz tālāk uz Austriju, sanāca pārmaksāt. Pie Cīrihes lidostas sanāca kārtējā aizķeršanās, jo pārējie ceļabiedri jau riktīgi iesiluši mūs gaidot, piebraucu pie nepareizās stāvvietas vārtiem, kamēr grozījos, lai brauktu tālāk čaļi jau pieskrēja klāt un sāka lekt busā, nepagāja ne 30 sec., kad vietējie policisti arī bija klāt un sākās pārmetumi, kas par pasažieru uzņemšanu ielas vidū utt. Atkal visu dokumentus savadīja iekšā, izprašņāja, kur braucam. Pēc kādām 5 min. dusmīgais policists norima un pat pastāstīja, kāda ir normālā kārtība lidostā un kur var bez maksas piestāt uz pāris minūtēm. Jāsaka, paveicās, jo varēja arī kādu sodu iedot, iedzērusī kompānijas daļa nebija īsti priecīga par policijas pārbaudi un mēģināja vēl kaut ko skaidroties. Kā parasti neliels satraukums uz līdzenas vietas.
Braucam tālāk, nākošā pietura Austrijas benzīntanks, jo jānopērk Austrijas ceļu vinjete, kas izmaksāja ap 10 EUR uz 10 dienām. Vēl pietura McDonald un kārtējie joki ar sagurušajiem ceļotājiem. Pēdējo posmu līdz galamērķim brauc Ivis. Pēdējos kilometros sāk snigt pamatīgs sniegs. Pēdējie kilometri ir jāizbrauc cauri 15 km garam tunelim, kas atkal ir par maksu = 10 EUR par reizi. Piebraucam pie mūsu ciematiņa ar nosaukumu Pettneu un redzam, ka nu ir ziepe – viss aizsnidzis, kā sūnu ciemā. Tiekam ar busu gandrīz līdz pašam namiņam, bet pēdējos 30m kāpuma ar busu netiekam augšā. Ieskrieties nav kur un stāvums pārāk liels un ledains. Mēģinam stumt, ieskrieties utt., bet tiekam tikai līdz pusei. Nolemjam, ka ir tikai viens variants – jāmeklē ķēdes. Atstājam daļu mantu un pasažierus namiņā un braucām ķēžu meklējumos. No sākums dodamies uz netālo OMV benzīntanku Insbrukas virzienā. Tur paskatās uz mūsu riepu izmēriem un bēdīgi pasaka, ka lielie ķēžu izmēri viņiem beigušies, bet lai mēs pamēģinam benzīntankos, kas atrodas St Anton ciematā.
Neko darīt, metam riņķī un laižam uz blakus ciematu. Sniegs nu jau ir pamatīgs. Nobraucam no lielās šosejas un pa mazo celiņu braucam uz priekšu. Pirmajā tankā ķēžu nav, bet visi saka, ka tālāk ir Shell un tur noteikti varēs mums palīdzēt. Atrodam Shell un kā teica, tur tiešām ir nepieciešamās ķēdes. Mazliet gan bija neskaidrība par cenu un beigu beigās no mums paņēma 120 EUR par ķēdēm divām riepām… Ķēdes gan izskatījās jau lietotas, bet tas jau vienalga, jo mums vajadzēja tikt kalnā. Pārdevēja vēl apvaicājās vai nevajag palīdzēt ar uzlikšanu. Protams, ka nevajag, esmu taču pa Discovery redzējis, kā to dara! Pirmā riepa prasīja kādas 10 min. līdz normāli uzlikām un ar katru nākošo reizi palika arvien labāk un labāk. Tā nu ar ķēdēm uz riepām braucot uz 30 km/h ripinājāmies atpakaļ uz mūsu ciemu 3km. Kalnā ar ķēdēm uzrāpāmies bez problēmām, tas ir spēks.
Šoreiz jāsaka, ka namiņš ir līmenī, jo katrā dzīvoklī ir divas atsevišķas guļamistabas un neviens neguļ virtuvē! Vienīgais mīnuss, ka saimniece dzīvo tajā pašā namiņā un regulāri visu pārbauda: kā tīrīt sniegu, kas tiek gatavots utt. Tā, kā veiksmīgi esam atbraukuši šos 2K km, tad pēc mazas pasēdēšanas tā vien prasījās iet likties slīpi.
Svētdienas rītā pamostos, kā ierasts pirms 8 no rīta un atverot namiņa durvis mani sagaida sniegs līdz celim. Un no gaisa nāk vēl… Televīzijā par slēpošanas kalniem jau sāk parādīties sarkani paziņojumi par slēgtiem kalniem. Saimniece mums paziņo, ka šodien viss ir ciet: Gan skibusi, gan kalni. Pārāk liels lavīnu risks un ceļi uz blakus ciematiem aizvērti. Vienīgais atvērtais ceļš ir uz lielo šoseju. Drošības pēc vēl aizejam uz vietējo tūrisma informācijas centru – tur tieši tāda pat informācija. Viss ciet, kad būs vaļā nevar pateikt.
Nestrādājot praktiski neviens tuvākais kūrorts. Neko darīt, izstaigājam pilsētiņu, nobraucam pa piesnigušo pļavu kādus simts metrus pa pūderi un metam mieru. Saimniece piedāvā iet uz vietējo SPA centru – dabūjam bezmaksas baseina kartes.
Protams, lai ietu uz pirtīm izsildīties vajag piemaksāt, sanāca 11 EUR pēc 18:00. Baseins jauks, pirts/saunu zonā, kā jau pie austriešiem – “tekstil free”. Sildīšanās izvēle nav pārāk liela: parastā sauna, tvaika pirts, mikroviļņu sauna un čillout zone.
Pirmdiena – paskatos pa logu
atkal ap 20 cm sniegs
un ārā līst lietus.
Pārbaudam informāciju par kalniem, nekā jauna. 5 no 5 lavīnu risks, ceļi slēgti, nekas nestrādā.
Rodas ašais plāns doties uz Insbruku nelielā ekskursijā, jo slēpot nevar.
Otrdiena – ziņās stāsta par tūkstošiem kūrortos iesprostotiem cilvēkiem. Veicot nelielu izpēti atrodam tuvāko vietu, kas jau strādā. Nolemts, dodamies uz Oetz kūrortu, kas atrodas 45 km attālumā. Beidzot esam uz kalna, pacēlājs maksā kā parasti, nedaudz zem 40 EUR par dienu. Trases pietiekoši daudz, cilvēku maz, priekšs esošajiem apstākļiem ļoti labi.
Trešdien, ceturdien un piektdien – ceļi uz St Anton ir vaļā.
Izmantojam vietējo skibuss, lai tiktu līdz pacēlājiem un tur arī pavadam dienas slīpējot trases. Uzreiz var redzēt, ka šajā vietā ir ļoti daudz iespēju braukt ārpus trasēm, diemžēl ne šajās dienās, jo trešdien ir pamatīgi plusi un sniegs paliek slapjšs.Bet saulīte spīd!
Nākošajās dienās ir vēsāks un izveidojas sērsna. Pūderprieki šoreiz iet secen. Trašu ir daudz un visu izbraukāt vajag laiku.
Maza ekskursija uz tuvāko virsotni
Neliels mīnuss – lai tiktu uz tālāko galu ir jābrauc ar autobusu, jo pa trasēm uz turieni nevar aizbraukt. Vakaros, kā parasti, trases uz ciematiem pārvēršas par kaujas lauku ar ierakumiem, kur nākas pamatīgi pacīnīties, lai tiktu lejā.
Pa vidam vēl paklejojam pa St Anton ciematiņu
Piektdienu beidzam līdz ar krēslu. Pēdējo reizi ceļamies augšā 16:13, pacēlājs slēdzas ciet 16:15…
Atpakaļceļš uz Latviju liekas salīdzinoši raits, jo nav sniegputeņu, izbraucam sestdien 10:00, līkums līdz Cīrihei un tad uz mājām. Svētdien ap 12-iem esam galā. Nelāgā lieta – izrādās krāmējot iekšā savas mantas esmu nejauši iekrāvis arī namiņā dzīvojošo vāciešu zābaku somu. Nākas sūtīt atpakaļ ar pastu un skaidroties ar īpašniekiem, ka tas nejauši gadījās. Kā parasti – gribējās kā labāk, sanāca, kā vienmēr.
Leave a Reply