“Kārdinājum gardēžiem”
2018. gada Ziemassvētkos saņēmām dāvanu servisa dāvanu karti. Kā tas bieži notiek ar šādām kartēm izmantošanu atlikām uz vēlāku laiku. Tad vēl mazliet un vēl… Pagājušā gada decembrī beidzot saņēmāmies – jāizmanto, neies jau laist postā. Sākam skatīties, bitīt matos, termiņš jau beidzies un bukleta sarkanā krāsā – kartes nepagarina! Rokas jau nolaidās, bet katram gadījumam nolēmu paskatīties, kas labs redzams paša “lieliska dāvana” mājas lapā. Skatos, skatos un ieraugu iespēju pagarināt dāvanu kartes termiņu uz 3 mēnešiem papildus samaksājot 7 EUR. Priecīgs samaksāju un ieplānojam vizīti uz kādu no ēdināšanas iestādēm uz februāri.
Nākamajā dienā pēc lielās burzmas un restorānu “pļaujas” laika – vispasaules mīlētāju dienas, dodamies uz Rīgu iztērēt dāvanu karti. Iepriekš uzmetu aci piedāvājumam. No 30 vietām, kas bukletā tikai 1/2 ir Rīgā. Un no tām pašām 3 piedāvājumi ir vienā un tajā pašā vietā… Pa ceļam uz Rīgu sākam zvanīt, lai rezervētu ierašanos, tā rakstīts nosacījumos. Liels bija mūsu pārsteigums, kad viens pēc otra norādītie telefonu numuri nebija sasniedzami. Pēc vairākiem mēģinājumiem sanāca sazvanīt vietu ar nosaukumu “Zvejnieka dēls”. Jā, viņi pieņemot dāvanu kartes, rezervēja laiku un gaida mūs ciemos.
Patīkami satraukti dodamies uz Kaļķu ielu 2. Tur vajadzētu atrasties “Zvejnieka dēlam”, bet izstaigājuši visas malas tai mājai neko ar tādu nosaukumu neredzam. Ir vairākas citas ēdināšanas vietas, bet zvejnieka nav. Neko darīt, zvanam uz viņu telefona numuru un samulsuši sakām: “Labdien!” uz ko saņemam kāroto atbildi – “T7”. Viss skaidrs, mainījies nosaukums.
Pirmais iespaids par restorānu nebija tas labākais. Viesmīlis, kas sagaidīja ir ar milzu strutainu augoni uz pieres un šaudīgu skatienu. Tā vien gribas ciešāk satvert telefonu un maku. Sakām, ka zvanījām un ir rezervēts. Neliels apmulsum, bet tiek skaidrībā un palūdz mūs pagaidīt pie letes kamēr atbrīvojas mūsu galdiņš. Zālē bija gan vēl kādi 5-6 citi brīvi galdiņi, bet nu labi. Ja jau mums ir paredzēts galdiņš pie loga, lai jau būtu. Publika tikai ārzemju viesi, tas droši vien arī samulsināja viesmīli, te taču vietējie nenāk! Tad jau ir klāt arī otrs viesmīlis, kurš ierāda mums mūsu galdiņu un atnes arī ēdienkartes. Ar sievu apspriežamies, ko katrs ņems un esam gatavi pasūtīt. Protams, sievas izvēlētā Paipala esot beigusies… Nākas skatīties atkal ēdienkartē. Pats paņēmu steiku ar kartupeļiem. Ēdienu pagatavoja diezgan žigli un garšoja labi. Tad pienāca arī norēķināšanās brīdis. Iekšā iezogas neliels satraukums – paņems to dāvanu karti vai nē? Redzu, ka viss ir labi, mums vēl palūdz nedaudz piemaksāt. Kā jau teicu, tas ir iestādījums tūristiem un viss ir gandrīz Helsinku restorānu cenās. Gala rēķinā vēl pamanām, ka dzērieni ir kļuvuši par 1-1,5 EUR dārgāki nekā ēdienkartē. Negribējās iet dēļ 2 EUR bojāt gandrīz jauko iziešanu ārpus mājas ar sievu.
Kopsavilkums – Vecrīgas sirdī var paēst garšīgi, bet cenas būs kā tūristiem. Par dāvanu kartēm, neatlieciet uz pēdējo, jo ēdināšanas iestādījumi mēdz parādīties un pazust diezgan ātri.
Leave a Reply