Val Di Fassa 2013 2. daļa
Otrā diena sākās jau pēc normāla slēpošanas ritma. Ceļos 7:00, lēnām pamostos, paskatos, kas labs noticies pa nakti.
Campitello pacēlājs
Sniega nav. Ārā neliels mīnuss un skaidras debesis. Uzveidoju kaut kādas brokastis un rīta mūzikas deva pa poļu MTV. Ap deviņiem jau esam pie pacēlāja un braucam augšā. Laiks ir labs un šoreiz braucam pret pulksteni pa lielo Selaronda apli. Īpaši tālu nebraucam, tikai pāris pacēlājus līdz klajumam, kur ir vairākas plašas trases. Tur arī paliekam un braukājamies visu dienu. Pusdienas ieturam nelielā ēstuvē nost no lielajām trasēm. Milzīga picas šķēle, kas garšoja sasodīti labi tikai pa 3,50 EUR. Ļoti pieklājīga cena pārtikai uz kalna. Īsi pēc 16:00 arī braucam mājās. Kalnu darba laiks lielākajā gadījumā ir no 8:30 līdz 17:15. Ja sanāk palikt pēc šī laika uz kalna, tad ir ļoti liela iespējamība saņemt naudas sodu.
Trešajā dienā Daina paliek mājās atpūsties, jo viņai ir tas 5 no 6 dienām pacēlājs un kādu dienu ir jāizlaiž. Tikmēr mēs braucam izpētīt tālās trases, kas ir mazliet nost no lielā apļa. Paceļošana pa trasēm sanāca ļoti interesanta, jo lai tiktu uz vienu kūrortu nācās braukt cauri kalnam izmantojot pazemes vilcienu. Nekur citur tādu pārvietošanās variantu nebiju redzējis. Braukājot pa apkārtni nācās secināt, ka itāļiem trašu apzīmēšanā regulāri paslīd roka. Kur vēl ir redzētas sarkanās trases, kur slēpotāji ar nūjām stumjās? Par sniega dēļu lietotājiem nerunāsim. Nepaguvi laicīgi palaist taisnajā – ņem nost dēli un čāpo uz priekšu. Skati pa ceļam kā jau alpos.
Ceturtās dienas rītā izejot ārā reāli paliku smaidīgs – uz ielas svaigs sniedziņš ap 10 cm. Uz trasēm būs pūderis. Jipiiiii. Uzbraukuši augšā nokļūstam lieliskā svaiga sniega klātā trasē. Retraki svaigo sniegu smuki saspieduši un vadāmība ir vienkārši lieliska. Pirmajā garajā nobraucienā sapinamies meistarībā un nobraucam lejā uz blakus pilsētiņu – Canaze. Sajūtas, protams, fantastiskas laižoties lejā pa pilnīgi nelietotu trasi. Tikai kad nokļuvām lejā nākas doties pastaigā pa pilsētu līdz lielajam pacēlājam. Laižam augšā un redzu – jā, ir svaigs sniegs visapkārt. Iesākumā iesildamies uz trasēm un nopētījuši kur var izbraukt ārpus trasēm sākam apgūt svaigo sniegu. Tikt svaigā sniegā ar dēli un ievilkt pirmo švīku – lieliska sajūta. Atradām vietu, kur ir vairākas strautu lejas apaugušas ar nelielām eglītēm. Katra dēļotāja sapnis 🙂
Pēc pusdienām parādījās otrā elpa un sākām pamatīgi gāzt pa vienu trasi, kur bija vagoniņveida pacēlājs. Iesākumā apli, augšā-lejā paveicām pa 15 min. Pāris stundu laikā izdevās šo laiku uzlabot līdz 9 min. Nezinu, kas vairāk aizrauj – ātrums vai tas, ka tu spēj kontrolēt dēļa slīdējumu tā, kā tu gribi un kur gribi. Nemaz nerunājot par to, ka divatā braukt ir daudz interesantāk nekā vienam. Meitenes tajā dienā braukāja pašas par sevi un tā nu sanāca brāļu stundas 🙂
Pirmspēdējā dienā nolēmām izbraukt Selarondu.
Braucot pa Selaronda apli
Normāli braucot to var pieveikt 4-5 stundās. Kapēc tik ilgi? Daudz pacēlāju un milzums slēpotāju, kas arī brauc pa šo pašu maršrutu. Pie citiem pacēlājiem nīksti 15 min. rindā. Citur jāstumjās, lai aizslīdētu tālāk.
Kalnu ainava
Kad bijām nobraukuši kādu 3/4 no apļa. Ivis izdomāja aizbraukt paskatīties uz vienu attālu kūrortu – Marmelādi. Godīgi saku, nebrauciet uz turieni 🙂 Tur zaudējām ap 2 stundām. Pacēlāji šausmīgi, laiks sabojājās. Pamatīgs vējš un aukstums. Meitenes galīgi sagura un pašiem arī nekāda prieka. Tikai ātrāk piebeigt apli un tikt mājās.
Pēdējā slēpošanas dienā veltam laiku, lai pafotogrāfētos, pasauļotos.
Braucot augšā uz solāriju
Solārijs ir vieta ko ir jāapmeklē
Jaunā profila bilde
Ivis piepilda savu neizdarīto darbu un nobrauc pa ekspertu off-piste trasi. Apraksts trasei jau biedējošs – tikai ļoti pieredzējušiem, ar visu ekipējumu utt. Lielākā daļa no tā tiešām ir taisnība. Sākot braukt pa šo nobraucienu, atpakaļ tikt īsti nevar, jo tik stāvs kalns ir.
Off-pistes vidū
Braucot arī jādomā uz priekšu, jo itin viegli var iestrēgt pie kādas kraujas 🙂 Pirms 5 gadiem braucu šo trasi viens, bet pusceļā sarunājām ar vienu nepazīstamu čali braukt kopā – tā ir drošāk. Ja kas notiksies, tad vismaz kāds varēs palīdzēt. Pēc nobrauciena pusdienas un sauļošanās kalnu kafejnīcas guļamkrēslos.
Vakarā izstaigājam Canaze, lai iepirktu suvenīrus un šo to mājiniekiem. Canaze pie galvenās ielas atrodam foršu specializēto dēļotāju veikalu. Tik plašu populāro zīmolu krekliņu un preču izvēli sen nebiju redzējis. Vietējo Bombardīni un končas iepērkam Campitello. Vēl viena interesanta lieta: man ar itāļu valodu ir, kā ir. Tādēļ pērkot gaļu vai sieru nācās kaut kā vienoties cik daudz vajag. Izrādās, ka viņiem visiem standarts ir 100g gabals. Var droši rādīt ar pirkstiem, sapratīs 🙂 Ierēcām par vienu krievu tūristi, kas ieperās gaļas veikalā, kur visi pārdevēji vietājie un tīrā krievu valodā jautā itāļiem: skoļka gradusov u etovo vino? Krepkij? Un tad sāk kaut ko sašutusi bubināt, ka neviens viņu neuzklausa…
Gājēju celiņš starp Campitello un Canazei
Skats no mūsu namiņa lieveņa
Itālijā ir forši! Vienīgi ir vērts padomāt – ieguldīt pāris stundas, lai visu paši saorganizētu vai arī maksāt tūrisma operātoram.
Leave a Reply