Lenggries, Vācija
April 23rd, 2016 A_lopsKā ik gadu, īsi pirms pavasara iestāšanās kopā ar ģimeni dodamies atpūsties un 
pie viena arī mazliet paslēpot. Šogad izvēlējāmies Vācijas alpus. Vecāki bieži skatās biatlonu un šajā kūrortā it kā trenējoties Vācijas izlases biatlonisti, kā arī netālu esot smukas pilis un dažas slēpošanas trases. Dzīvošanu rezervējām pilsētiņā ar nosaukumu Lenggries. Izbraucam sestdienas rītā, jau ierastajā sastāvā – busiņš un vieglā automašīna. Šogad nebrauca Sco ar Sanitu, bet visi pārējie kā iepriekšējos gados. Tā nu sakrāmējam man tas mašīnās un ap desmitiem jau esam Statoil, lai uzpildītos līdz lūpai. Laiks lielisks, sola aukstumu, bet mēs dodamies prom no tā uz dienvidu pusi. Read the rest of this entry »
un pieteicos par projekta vadītāju vienā klienta projektā. Nepagāja ne pāris nedēļas, kad klients uzaicināja piedalīties radošajā darbnīcā jeb workshopā. Jābrauc uz Augsburgu, Vācijā. Pirmo reizi dzirdēju par tādu pilsētu un nācās veikt nelielu izpēti. Izrādās, ka tā atrodas netālu no Minhenes. Labā ziņa uz Minheni lido Airbaltic, bet sliktā, viņi ielido 9:00 uz izlido ap 18:00, kas pēc būtības nozīmē, ka tad jāpavada vismaz papildus 2 dienas Vācijā. Ceļojumu speciālists atrada variantu ar lidošanu caur Frankfurti. Turp braucot ap vieniem dienā un atpakaļ nākošās dienas rītā.
Pagājušajā mēnesī sanāca pirmo reizi iedarbināt savu auto KASKO. Neliels izbrauciens pie krustmātes pa mazajiem Vidzemes ceļiem beidzās ne tā, kā bijām ieplānojuši. Uz autoceļa V345, kur automašīnas brauc aptuveni reizi stundā, sanāca satikties ar citu autobraucēju un izmainoties uz svaigi grēderēta ceļa sanāca saslīdēt un iemēģināt Audi offroad spējas. Grāvi šķērsojām bez jebkādām problēmām un apstājāmies kārklu krūmu ielokā pārdesmit metrus no ceļa. 
klaigas liek vērties debesīs, kā ierasts piesaku atvaļinājumu un noskaņojos doties uz Ances mežiem meklēt briežus. Trešdienas pēcpusdienā nokārtoju pēdējās astes darbā, atvados no kolēģiem un braucu uz Ķemeriem. Pa ceļam galvā pārskaitu lietas, kas jāpaņem līdzi: medību apģērbs, ierocis, zābaki, rezerves drēbes, lukturītis, rezerves apavi, guļammaiss un kā gan bez cepures. Ķemeros satieku facīti un pēc kāda laika saprotu, ka Ivis šodien ar mums nedosies uz mežu, jo darbā sastrēgums un jārauj melnu. Nu neko darīt, sāku krāmēt mantas auto un jo vairāk krāmēju, jo vairāk saprotu, ka mantu ir daudz. Cirvis, zāģis un naglas, ja nu gribas uztaisīt kādu torni, pagarinātājs elektrībai, āboli utt. Piekrāmējām auto pilnu un esam gatavi doties ceļā. 
Šoreiz izvēlējos mazliet zināmu upi – Ogri. Sākumā domāju par braukšanu pa klasisko posmu no Ērgļiem uz leju, bet tad pārdomāju, jo tur ir jābrauc, kad ir vairāk ūdens, nevis tagad pirmsjāņu periodā, kad ūdens līmenis ir ļoti zems. Tā nu sāku skatīties, kas atrodās augšpus Ērgļiem. Sākumā bija doma braukt vienu dienu, bet tad pēc aprunāšanās vienojāmies par 2-dienu pasākumu ar teltīm. Maršruta sākums tika ieplānots uz Vecpiebalgas – Vestienas ceļa un tad lejā līdz pašiem Ērgļiem. Kopā uz braucienu pieteicās 14 cilvēki. Sadalījāmies pa 7 laivām. Komandas izveidojām ar lozēšanas palīdzību, izņemot tos, kas paši spēja sadalīties :DTā nu pagājušās sestdienas rītā 7:30 pie mājas sagaidu kolēģi un sakrāvuši visas mantas “Auģukā “ dodamies uz Ērgļiem. Laiks mazliet ne tāds, kā plānoju, jo brīžiem smidzina un sauli nemana nemaz. Ērgļos vēl pēdējā ieskriešana veikalā pēc našķiem un neliela iesmiešana par vietējiem tusētājiem, kas pēc piektdienas vakara atlūzuši zaļajā zonā vai uz soliņiem. Tā kā esam nedaudz par ātru, tad nolemjam aizbraukt līdz Cirstiem paskatīties, kā upe izskatās tur. 
un ar divām mašīnām devāmies noslēgt ziemas sezonu uz Poliju, Zakopane. Ivis man piešķīra lietošanā savu auto, bet pats brauca ar noīrēto busiņu. Audi knapi sarūmējāmies četratā. Mazais ar savu krēsliņu un mīļoto sievieti ieņēma aizmugurējo sēdekli, mantas pilna mašīna, bet tas normāli, jo ņēmām līdzi arī saliekamo gultu mazajam, lai nav jāguļ kur pagadās. Pēc savākšanās Āģītī un mantu iekraušanas sakam sveiki pazīstamajām ielām un sākam ceļu uz Zakopani. Priekšā 1200 km garš ceļš. Sākums kā parasti veikls, mazliet uztraucos par to, kā mazais jutīsies tik ilgi sēžot krēsliņā, bet ar mammas palīdzību viņam izdevās tīri labi. Pret vakaru jau bijām Polijā. Ap 22-iem iebraucām Varšavas McDonald, kur izmantojam bezmaksas WiFi, lai atrastu naktsmājas mūsu grupai izmantojot www.booking.com. Pēc 10 stundu brauciena kājas stīvas un dibens sāp, bet vēl priekšā brauciens cauri pašai Varšavai un atrast naktsmītni. Uzreiz jāsaka, ka poļi ir nopietni piegājuši centrālās pilsētas maģistrāles savešanai kārtībā. Pirms gadiem 3-4 tu bija tikai milzu būvlaukums. Tagad ir jau izbūvēta vismaz puse no visa ceļa un braucot nemaz nemani, ka esi lielā pilsētā. Tuneļi un pārvadi vijas viens pēc otra un īsā laikā esam cauri pilsētai. Vēl aptuveni stunda pa šoseju un nelielā māju pudurī atrodam mūsu “Pokoj” jeb naktsmājās. Interesanti tas, ka tur uz praktiski katras mājas bija rakstīts “Pokoj”, tāds kā naktsmāju rajons. Pats saimnieks tāds interesants tipiņš. Saka, ka runā krieviski, bet kad jāsāk runāt, tad gāja un ļoti švaki. Pie viena gan pateica, ka viņam krievi nepatīkot un kārtīgi nopētīja mūsu mašīnu numurus. Nakti pavadījām jumta istabā ar daudzām gultām. Izklaidei bija pieejams teleskops ar ko papētīt zvaigznes, bet man nebija līdz tam. Nolikām gulēt mazo ķiparu un pats arī atlūzu. 
